wait

man ir apnikusi ikrīta nosalusī seja,mani ziemas zābaki,mana ziemas jaka,mans ikrīta sarkanais deguns,man ir apnicis ka ādas jaka vientuļa karājas skapī,nu lūuudzu,vismaz uz manu dzimšanas dienu varētu atnākt pavasaris?

redzēt

centīšos uzrakstīt visu,ko atceros.
datorā ieslēgta vēl nedzirdēta,bet laba mūzika,es ar izpūrušiem matiem sēžu pie galda un dziedu līdz.tu sēdi uz palodzes,ir laikam ziema,bet ir atvērts logs,tas nekas,ir vakars un istabā ir pustumsa.kādu brīdi mēs nerunājam,tad tu sāc uzdot muļķīgus un nedaudz smieklīgus,tomēr svarīgus jautājumus,uz kuriem es neatbildu.es pasmaidu katru reizi,kad man vajag atbildēt,jo man liekas,ka atbilde tāpat ir zināma,es tikai negribu to pateikt skaļi,jo tad es saprastu,kā ir.tāpēc es pasmaidu un tu arī pasmaidi,tā kā tu vienmēr dari.es cenšos neskatīties,taču smaidu vēl plašāk,jo man patīk jautājumi uz kuriem tikai patiesi jāpasmaida,tad jānovēršas un jācenšas izskatīties nopietnam.liesma pamazām nodziest,bet nevienu tas īpaši neuztrauc,jo nekas nav beidzies.paliek tikai nedaudz vēsāks bet īstenībā siltāks un tagad ir mana kārta runāt.es aizrautīgi stāstu un nebeidzu smaidīt un skatīties,bet tu tikmēr atbildi un arī smaidi.un es zinu,kas notiek un kas notiks.smaidu tālāk.paliek pārāk vēls un istabā-pārāk tumšs.
es melotu,ja teiktu ka nebija jauki.bet es tik un tā meloju